Nākamās, pēdējās dienas rītā mēs pamodāmies lietū un vējā. Es nebiju izgulējies, un manas sejas labā puse aizvien vairāk tirpa. Mākoņi pamazām izklīda, bet man kļuva arvien sliktāk: es nevarēju atvērt acis: man šausmīgi gribējās gulēt, viss apkārt bija pārāk spilgts un spieda uz smadzenēm, acis asaroja, galva mēģināja sākt sāpēt (man tā gandrīz nekad nesāp).
Mēs vispār taisījāmies apmeklēt zemūdeņu bāzi Balaklavā, bet ekskursiju solīja tikai vakarā, tāpēc sākumā devāmies uz Inkermanas Svētā Klementa vīriešu klosteri. Tur pēc ieraduma pie ieejas paņēmām svārkus, (tos dalīja mūķene) bet man svārkus vēlāk atņēma liels, spēcīgs vecis, pateica, ka ceļi ir nosegti ar šortiem, tātad tāpat viss ir kārtībā. Viss šis vājprātīgais reliģiskais mežonīgums un rituāli Eiropas vidū 21. gadsimtā manī izraisa apjukumu.
Mūķene mums pastāstīja, ka klosterī dzīvojis Romas pāvests Klements, un pasteidzās to izskaidrot detaļās, lai mēs nebūtu šokēti.
Es esmu tik neprātīgi tālu no reliģiskās tematikas, viņu fanātisma un naida, ka man bija pilnīgi nesaprotami, par ko mums vajadzētu būt šokētiem. Par laimi, turpmākais stāstījums visu noskaidroja, lai gan ne uzreiz: klosteris ir pareizticīgo, bet pāvests – katolis, kā gan viņš te gadījās?
Viss ir vienkārši:
Ja kāds kaut nedaudz zina vēsturi, vajadzētu nojaust, ka toreiz vēl nebija katolicisma un pareizticības, jo baznīcu šķelšanās notika ap 1054. gadu, tāpēc toreizējais pāvests ir pilnīgs "tru" pat pēc baznīcai piederīgo ukraiņu ortodoksu mērauklas.
Starp citu, mūķene bija neveiksmīgi izvēlējusies, ko šokēt un pārsteigt: mūsu komandā lielākā daļa formāli ir katoļi, bet faktiski – agnostiķi vai pat ateisti, tāpat kā es.
Izcēlās neliela diskusija par to, ka elektrolīnijas bojā skatu
Man personīgi nebojā, lai gan, protams, gribētos kā Islandē.
Ar vietējo dzelzceļu arī ir saistīts mazs stāstiņš
Bija te arī cietoksnis
Par laimi, man nekas nav jāskaidro, visu zina Vikipēdija
Tauta jau bija nogurusi, vairs nebija iepriekšējās degsmes visu skatīties un pamanīt
Bet vienalga staigā
Ap pusdienlaiku kļuva karsti, mēs bijām izstaigājušies un aizbraucām uz Sevastopoli – skatīties uz seno pilsētu Hersonēsu.
Mans stāvoklis bija pavisam dranķīgs, bet vēlāk kļuva mazliet labāk, tāpēc nevaru pateikt, vai man klosteris patika. It kā jau patika, smaragdzaļu magnētiņu nopirku, un arī stāsts par pāvestu ir jautrs.
Kas attiecas uz manu toreizējo slimību, es tai sākumā nepievērsu lielu uzmanību, jo citādi jutos normāli. Bet, protams, tās pakāpeniskā progresēšana lika man pasatraukties, lai gan nevienam nesūdzējos.